Mazbērniem nav jāsedz sociālo pakalpojumu izmaksas vecvecākiem

Ikdienā mūsu zināšanas brīžiem ir pat ļoti nepietiekamas, lai risinātu situācijas ar valsts vai pašvaldību iestādēm un risinātu tās likuma ietvaros. Bieži vien savas nezināšanas pēc mēs pārmaksājam, uzliekam sev nepamatotus pienākumus un atbildības.

Situācijas izklāsts:
Jūsu vecvecāki, vai viens no tiem izsaka vēlēšanos saņemt ilgstošu sociālās aprūpes pakalpojumu savā pašvaldībā esošajā aprūpes centrā.
Viņi, vai viens no viņiem vairs nespēj par sevi parūpēties un arī Jūs nevarat nodrošināt kvalitatīvu ikdienas aprūpi dažādu iemeslu pēc viņu dzīvesvietā un/vai savā dzīvesvietā. Jūsu vecvecāki to dara zināmu sociālajam dienestam, rakstot iesniegumu un izsakot vēlēšanos saņemt ilgstošu sociālās aprūpes pakalpojumu savā pašvaldībā esošajā aprūpes centrā. Uzsveru – vecvecāki paši raksta iesniegumu.

Jūsu vecvecāki, vai viens no tiem uzsāk saņemt sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, attiecīgajā pašvaldībā esošajā aprūpes centrā.

Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma normām, viens no pamatprincipiem paredz, ka sociālos pakalpojumus sniedz, tikai pamatojoties uz sociālā darba speciālista veiktu personas individuālo vajadzību un resursu novērtējumu. Tādējādi secināms, ka pirms pakalpojuma piešķiršanas ir veikts šāds izvērtējums, tostarp ņemti vērā mūsu vecvecāku vai viena no tiem ienākumi (pensijas) apmērs, kas ir (piemēram) 275,00 eiro apmērā un no pakalpojuma saņemšanas brīža 90% apmērā tiek novirzīti samaksai par pakalpojumu.

Un tad sākas pats interesantākais, ka Jums, kā mazbērniem atnāk vēstule no attiecīgās pašvaldības sociālā dienesta, kurā minēti vairāki likumi un likuma punkti, kā arī tas, ka Jums jāveic apmaksa, kas izriet no kopējās pakalpjuma summas un Jūsu vecvecāku pensijas starpības. Piemēram, ja kopējā pakalpojuma summa mēnesī sastāda 527,00 EUR un pensija pakalpojuma apmaksai (mīnus 10%) 247,00 EUR, tad Jūsu obligātā apmaksājamā summa/starpība ir 280,00 EUR.

Citēju mazu daļu no sociālā dienesta vēstules:
Lai attiecīgais sociālais dienests varētu izvērtēt Jūsu iespēju segt šo starpību, Jums ir jāiesniedz sekojoši dokumenti un apliecinājumi:
1.Izziņu par atbilstību trūcīgās personas statusam, ja esat trūcīgā persona;

2.Jūsu deklarētās dzīvesvietas sociālā dienesta vēstuli par Jūsu un ar Jums kopā dzīvojošo personu ienākumiem, ja Jums nav piešķirts trūcīgās personas statuss.

Ja visi iepriekš minētie dokumenti netiks iesniegti, sociālais dienests uzskatīs, ka Jūs kā likumīgais apgādnieks varat segt starpību starp Jūsu vecvecāku veiktajiem maksājumiem un pakalpojuma izmaksām. Šajā gadījumā novada dome izskatīs iespēju izveidojušos parādu par pakalpojumu no Jums piedzīt.

Tajā pat laikā Jums tiek atsūtīts arī piecpusējs Līgums par ilgstošas aprūpes pakalpjuma sniegšanu un samaksu, kuru Jums liek parakstīt, kā apgādniekiem.

Svarīgs moments – vecvecākiem bērni ir miruši un ir tikai mazbērni.

Svarīgi atcerēties, ka Jums nekas no prasītajiem dokumentiem vai apliecinājumiem nav jāiesniedz, bet jāmeklē jurists, kurš uzrakstīs atbildes vēstuli ar atsaucēm uz likumiem, speciālajiem likumiem un normatīvajiem aktiem, kas apstiprinās to, ka Jums, kā mazbērniem nav jāsedz sociālo pakalpojumu izmaksu starpība. Starpību jāsedz no pašvaldības budžeta.

Te nu jāsaka, ka jāatvēl samaksa juristam un tikai tādejādi ir jāgatavo atbilde par augstāk minēto situāciju.

Atgādinu, ka visa sarakste ar Sociālo dienestu notiek 2018. gada janvāra mēnesī, kas nav mazsvarīgi.

Mēs, kā mazbērni tā arī izdarījām un lūk kā mūsu situācijā, uz sociālā dienesta vēstuli atbildēja mūsu jurists. Citēju tikai pašu svarīgāko daļu no visas atbildes vēstules:

Mūsu rīcībā ir līgums Nr. (numurs) “Par ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanu un samaksu”, kas š. g. (datums).janvārī noslēgts starp mūsu vecmāmiņu (vārds uzvārds) un (nosaukums) novada domi un (nosaukums) novada pašvaldības aģentūru “Sociālās aprūpes centrs (nosaukums)””. Minētā līguma ietvaros esam atzīti par vecmāmiņas apgādniekiem, kuriem ir pienākums atbilstoši likuma Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8.panta pirmā daļai maksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, ievērojot to, ka vecmāmiņas ienākumi (pensija) nesedz kopējās pakalpojuma izmaksas. Minēto līgumu neesam parakstījuši un tas mums uz šo brīdi nav saistošs.

Civillikuma 188.panta pirmā daļa nosaka, ka pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli. Ņemot vērā gan likumā paredzēto pienākumu, gan savu morālu un ētisku apsvērumu dēļ līdz šim un arī turpmāk rūpēsimies par savu vecmāmiņu, kura šobrīd ir izvēlējusies saņemt ilgstošās sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumu.

Tomēr uzskatām, ka pašvaldība nepamatoti un pretēji likumā paredzētajam mūs ir atzinusi par apgādniekiem noslēgtajā līgumā, kas paredz mums pienākumu maksāt pašvaldībai par pašvaldības nodrošināto pakalpojumu mūsu vecmāmiņai.

Vēlamies vērst uzmanību uz to, ka likumdevējs Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā 2017.gadā ir veicis grozījumus un precizējis, ka apgādnieks minētā likuma izpratnē ir persona, kurai saskaņā ar Civillikumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem vai vecākiem. Kā izriet no likumprojekta anotācijas[1], likumdevējs ar šiem grozījumiem mērķtiecīgi ir vēlējies sašaurināt to personu loku, kurām būtu pienākums segt sociālā palapojuma izmaksas. Likumprojekta anotācijā ir skaidrots, ka ar šiem grozījumiem ir mērķis neradīt negatīvu finansiālo ietekmi uz personas tuviniekiem vairāku paaudžu garumā. Minētie likuma grozījumi ir stājušies spēkā jau 2017. gada 9. decembrī un kopš šī brīža pašvaldībām nav likumīga pamata pieprasīt no mazbērniem segt vecvecākam pašvaldības sniegtā pakalpojuma izmaksas.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8. panta panta ceturtā daļa paredz, ka, ja klients vai viņa apgādnieks nespēj samaksāt par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Tādējādi uzskatām, ka konkrētajā situācijā pašvaldības pienākums saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir segt pakalpojuma izmaksas tajā apmērā, ko nevar nosegt klienta pensijas apmērs.

Ievērojot to, ka (nosaukums) novada domei ir pienākums ievērot Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pantā ietvertos valsts pārvaldes principus (piemēram, valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām; valsts pārvalde savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim; valsts pārvalde savā darbībā ievēro cilvēktiesības; valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Pie sabiedrības interesēm pieder arī samērīga privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošana u.c.):

lūdzam izskatīt mūsu iesniegumu un veikt atbilstošas darbības, lai turpmāk tiktu ievērots Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma normas. Par pieņemtajiem lēmumiem lūdzam informēt likumā noteiktajā kārtībā un termiņā.

Uz šādu mūsu jurista vēstuli tiek saņemta atbilde no novada domes, ka viņi atzīst savu iepriekš sūtīto vēstuli par nepamatotu un anulē piecpusējo līgumu, kā arī apliecina, ka starpība par sociālo pakalpojumu tiks segta no pašvaldības budžeta un atvainojas par sagādātajām neērtībām.

Secinājums:
Ja nu gadījumā arī Jūs esat nonākuši šādā situācijā, saņēmuši vēstuli no sociālā dienesta vai pašvaldības, kur Jums uzliek par pienākumu segt sociāla pakapojuma starpības izmaksas, pie nosacījuma, ka vecvecākiem nav bērnu un esiet tikai Jūs, mazbērni, tad nekavējoties meklējiet gudru juristu, lai tas savukārt pamatojoties uz likumiem sastāda atbilstošu vēstuli, kā atbildi. Nesteidzieties parakstīt līgumu vai jebko citu, pirms neesiet konsultējies ar savu juristu. Esiet uzmanīgi jebkādu dokumentu parakstīšanā, ja nav skaidra izpratne par tā saturu un iespējamām sekām.

Esmu pārliecināta, ka šo rakstu izlasīs tieši tie cilvēki, kuri jau ir šādā situācijā un patlaban maksā šo starpības summu, nezinot, ka viņiem tas pēc likuma nemaz nav jādara.

Kā arī sociālajiem dienestiem un pašvadībām iesaku būt godprātīgiem un neizmatot cilvēku nezināšanu Jūsu budžeta labā.

Ja arī Tu, kā mazbērns, esi nonācis šādā situācija un ar šī raksta palīdzību to esi sācis risnāt vai jau atrisinājis, padalies ar šo stāstu, atsūti vēstuli uz Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.. Velētos zināt, cik daudzi ir nokļuvuši līdzīgā situācija, nezinot, ka tas neatbilst spēkā esošajiem likumiem.


Raksta autore Līga Uzulniece
Rakstu pārpublicēt bez autores atļaujas un atsauces ir aizliegts.


[1]http://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/0244BA8565E24FB8C2257DB7002E2183?OpenDocument#b