Kas ir psiholoģiskā trauma un kā to pārvarēt?

Kas ir psiholoģiskā trauma un kā to pārvarēt?

Jau piedzimšanas brīdī zīdaiņa smadzenes ir attīstījušās pietiekamā mērā, lai turpmāk pilnveidotos, veidotu neironu savienojumus starp nervu šūnām jeb, vienkāršiem vārdiem sakot, ceļu, kurš turpmāk nodrošinās mūsu ikdienas funkcionēšanu maksimāli automatizēti. Uz šo smadzeņu darbības īpatnību varam paraudzīties no divām pusēm.

 

Viena monētas puse būtu tā, kura būtiski atvieglo mūsu ikdienas dzīvi un ļauj nemitīgi attīstīties un pilnveidoties kā reizi pateicoties tam, ka mums nav atkal un atkal jāmācās kā izskatās burts “A”, kā jātur rokā zīmulis vai karote. Varam iztēloties, ka mūsu smadzenes ir kā 24/7st. autostrāde ar neiedomājami lielu skaitu dažādu ceļu. Katrs ceļš ir kāda iemaņa, prasme, atmiņa, emocionālā pieredze, reakcija u.c. Pateicoties šiem ceļiem, mums nav jādomā par to kā runāt, rakstīt, skaitīt, ēst, nokārtot dabiskās vajadzības.

Otra monētas puse, kuru varam ieraudzīt šādas smadzeņu darbības īpatnības dēļ ir veids kā smadzenes reaģē un tiek galā ar traumatiskiem notikumiem. Katra pieredze, arī ekstrēma, līdzīgā veidā atstāj savu nospiedumu mūsu smadzenēs, traumatisko pieredzi iekļaujot autostrādes sistēmā, kas nozīmē, ka turpmāk šis ceļš neatkarīgi no cilvēka apzinātas piepūles, tiks aktivizēts. Kā piemēru var minēt PTSS (pēctraumas stresa traucējumus), šī traucējuma viens no mokošākajiem simptomiem ir atmiņu uzplaiksnījumi, kurus var ierosināt smarža, skaņa, pieskāriens, balss intonācija, jebkas, kas asociējas ar traumatisko notikumu (visbiežāk neapzināti). Smarža aktivizē ceļu, tādējādi atgriežot ne tikai atsevišķus atmiņu fragmentus, bet arī emocijas, domas, fizioloģiskās sajūtas un reakcijas, piemēram, šausmās sastingt. Tā tas var notikt mēnešiem, gadiem vai pat gadu desmitiem, ja cilvēks nemeklē palīdzību šī ceļa izjaukšanai. Lieki bilst, jo biežāk šāds, disfunkcionāls ceļš tiek aktivizēts, jo vairāk viņš nostiprinās, tātad kļūst izturīgāks.

Ko darīt?
Smadzeņu plastiskums jeb spēja noārdīt vecos neironu savienojumus un veidot aizvien jaunus, ir atbilde uz jautājumu vai psihotraumatisku pieredzi maz iespējams pārvarēt ja reiz tā atstāj tik būtisku nospiedumu mūsu smadzenēs. Šī iemesla dēļ psihoterapija nevar būt ne viegla, ne patīkama, ne arī ātra. Ir nepieciešams atrast disfunkcionālo ceļu, kuram, kā izrādīsies, visticamāk, apkārt jau būs izveidojušies simtiem citu ceļu, tādējādi izveidojot veselu neironu savienojumu tīklu apkārt galvenajam ar traumatisko notikumu saistīto ceļu. Mēģinot runāt par traumatisko notikumu, klientā aktivizēsies viss tīkls, kas reti kuram klientam ir viegli izturama pieredze. Šī iemesla dēļ darbs pie traumu pārstrādes norit lēnām un ļoti uzmanīgi, lai klients, atgriežoties savā ikdienas dzīvē, spēj normāli funkcionēt.
Lai vecais neironu savienojums noārdītos ir nepieciešams ilgs laiks, bez tam, brīdī, kad vecais savienojums atslābst, ir nepieciešams veidot jaunu, efektīvāku ceļu. Jauna ceļa veidošana ir sarežģīts un ilgstošs process, taču tam turpinoties, jaunais ceļš sāk nostiprināties, vecais kļūst aizvien vājāks, līdz tas kļūst vājāks par jauno ceļu. Kad tas notiek, varam metaforiski teikt, ka vecais ceļš ir sabrucis, vietā ir uzbūvēts jauns ceļš, kurš beidzot dod iespēju pilnvērtīgi dzīvot.
Ja nav emocionālu vai finansiālu resursu ilgtermiņa terapijai, kā alternatīvu var izvēlēties EMDR terapiju, kura speciāli izstrādāta darbam ar smagām traumām maksimāli īsā laikā. EMDR paredz bilaterālu smadzeņu stimulāciju, kuras rezultātā smadzenes vieglāk integrē traumatisko pieredzi jeb saarhivē to mūsu autobiogrāfiskajā pieredzē tādā veidā, lai traumatisks notikums vairs netraucē dzīvot.

Labā ziņa ir tajā, ka mūsu smadzenes ir kā superdators, kura programmatūru, nepieciešamības gadījumā, ir iespējams pārrakstīt.

Informācijas avots

Jaunākās ziņas