Kas ir smadzeņu neiroplastika un kā tā ir saistīta ar ieradumiem?
Mūsu smadzenes sastāv no nervu šūnām, un katrai no tām var būt izaugumi, ar kuru palīdzību tās ir savā starpā saistītas, veidojot nervu tīklus. Tos var uzskatīt par sava veida funkcionāliem smadzeņu blokiem. Savukārt neiroplastika ir smadzeņu nervu tīklu spēja mainīties to augšanas un attīstības procesā, kā arī visas dzīves laikā.
Ieradums mūsdienu neirozinātnes traktējumā nozīmē noteiktas neironu ķēžu, nervu tīklu kombinācijas. Tādējādi neiroplastika ir fizioloģisks ieradumu izstrādāšanās pamats. Fizioloģijā ieradumiem ir savs termins, ko ieviesa Ivans Pavlovs – dinamiskais stereotips. Tas ir noturīgs nosacījuma refleksu kopums, kas vienmēr tiek realizēts pēc stingri noteiktas kārtības. Un ieradums ir dinamiskais stereotips, kurš veidojas noteiktu pavadošo stimulu iedarbības rezultātā.
Vienkāršiem vārdiem var pateikt, ka ieradums ir neapzināts uzvedības modelis - mūsu smadzenēm patīk visu automatizēt, lai tādā veidā saglabātu savus resursus. Kad esam pietiekami labi apguvuši kādas iemaņas, smadzenes tās pārslēdz automātiskā procesā.
Piemēram, pirmo dzīves gadu laikā mazulis mācās staigāt: viņš krīt, ceļas kājās, sper pirmos neveiklos soļus, atkal krīt. Ar laiku mazulis kustina kājiņas automātiski gan ejot, gan skrienot – jo smadzenēm daudz izdevīgāk ir padarīt šīs darbības automātiskas, izņemot tās no apzinātās kontroles zonas.
CIK ILGS LAIKS NEPIECIEŠAMS, LAI IZVEIDOTOS IERADUMS?
Lai izveidotos ieradums, nepieciešami vidēji divi mēneši, bet var būt arī tādi ieradumi, kuru nostiprināšanai būs nepieciešami vairāki simti dienu. Daudz kas ir atkarīgs no ieraduma īpatnībām, kā arī cilvēka fizioloģiskā un psiholoģiskā stāvokļa. Šajā ziņā spēcīgas ir individuālās atšķirības. Viss ir atkarīgs no apkārtējās vides, kurā cilvēks atrodas, no viņa veselības stāvokļa: piemēram, pēc infarkta jebko darīt būs daudz grūtāk, tai skaitā ieviest kādu ieradumu. Tas, ka ieradums izstrādājas 21 dienas laikā, ir mīts, jo katram cilvēkam šis process norit atšķirīgi.
KĀPĒC KAITĪGIE IERADUMI NOSTIPRINĀS ĀTRĀK NEKĀ LABIE?
Ja runājam par tādiem kaitīgajiem ieradumiem kā smēķēšana, alkohola lietošana utml., tad ar to palīdzību mūsu smadzenes gūst sev ko vērtīgu, nepieliekot īpaši lielas pūles. Mēs pastiepjam roku pēc cigaretes vai konfektes, bieži vien pat neaizdomājoties, kāpēc tas mums būtu vajadzīgs. Šādi kaitīgie ieradumi ir saistīti ar sevis uzslavēšanas vai „palutināšanas” sistēmu, vai arī ar centieniem atslābināties.
Kad cilvēks lieto alkoholu, viņš ne tikai stimulē smadzenes „bremzējošos” neironus, bet arī noņem no sevis atbildību par pieņemamajiem lēmumiem, rīcību un vārdiem. Tas vispār ir ārkārtīgi vilinošs stāvoklis: tu ne par ko neatbildi. Narkotiskās vielas mudina smadzenes nekavējoties saņemt pastiprinātu baudas jeb labsajūtas devu.
Neveselīga pārtika tāpat stimulē mūsu smadzenēs ar hedonismu saistītus centrus. Smadzenes grib apmierināt vajadzību tieši šajā brīdī vispieejamākajā veidā – tāpēc tik daudziem garšo neveselīgs, trekns, ogļhidrātiem bagāts ēdiens, ar kura palīdzību var ātri rast sāta sajūtu un enerģijas avotu.
Pieņemsim, ka atradāties vidē, kur bija nepieciešams ēst naktī: ja atkal nonāksiet apstākļos, kad nāksies ēst šādā diennakts laikā, tad ieradums atgriezīsies ar jaunu spēku. Tāpēc, ja gribam to mainīt, ir jāievieš jauni papildus parametri: ēdam vakarā, bet mazāku porciju, vai arī lietojam vairāk šķidruma, lai kaut kādā veidā ietekmētu fizioloģisko pamatu.
Kad runa iet par tā sauktā „labā” ieraduma veidošanos, tad parasti smadzenēm nākas veikt kādu ne vienmēr patīkamu darbību, kas turklāt bieži vien prasa arī lielāku enerģijas patēriņu. Bet smadzenes savā evolūcijas gaitā ir apmācītas ekonomēt spēkus. Vieglāk ir izdzert alus bundžiņu (un gūt momentānu apmierinājumu), nekā nodarboties ar sportu.
KO DARĪT, JA IKKATRS MĒĢINĀJUMS IEVIEST IERADUMUS BEIDZAS AR NEVEIKSMI?
Lieta tāda, ka šeit svarīgi ir ne tikai tas, ko noderīgu mēs gribam ieviest savā dzīvē, bet arī tas, kā mēs to apgūsim. Ja gribam ieviest jauno ieradumu pēkšņi un „kompakti”, tiks iedarbināts viens neironu tīkls, bet ja pakāpeniski – vesels neironu komplekss.
Pakāpeniska jauna ieraduma apgūšana ir daudz neiroplastiskāka, jo jūs vienmēr varēsiet ko pamainīt rīcības secīgumā, turklāt pakāpeniskas apmācības gadījumā ieradumus ir vienkāršāk saglabāt atmiņā. Tāpēc, ja vien ir iespējams, jauns ieradums vislabāk būtu ieviešams ikdienā pakāpeniski.
Veidojot ieradumus, lielu lomu spēlē motivācija, kas balstās uz vajadzību. Kad cilvēks nesaredz jēgu tam, ko dara, viņš visdrīzāk iesākto pametīs. Tāpēc ir svarīgi uzstādīt sev noteiktus mērķus un tos vizualizēt. Abstraktu mērķi „gribu būt vesels” smadzenes uztvers sliktāk, nekā konkrētu: es spēšu noskriet maratonu, iegūšu pilota licenci, atbrīvošos no sirds kaites.
Pirmkārt, šādu mērķi smadzenes var sajust, „sataustīt”, otrkārt, tas ir saistīta ar konkrētu resursu gūšanu – sociālu atzinību, finansiālu labumu utt.
Mārgarita Tečere vienā no intervijām stāstīja, ka jau kopš studijām Oksfordā bija iemācījusies darīt visu uzreiz, neko neatliekot uz vēlāku. Ja bija uzdots uzrakstīt eseju – tajā pašā dienā piesēdās un uzrakstīja. Tas ļāva lieki netērēt resursus uztraukumiem par neizpildītiem uzdevumiem, atbrīvojot laiku tam, kas viņai šķita interesants, piemēram, politikai. Šādā veidā smadzenes saprata, kāds ir mērķis tam, lai uzdevumus pildītu, neatliekot uz vēlāku laiku.
Jauna ieraduma izstrādāšanās ir visai darbietilpīga, tāpēc nav nekādas jēgas censties dienas laikā ieviest savā ikdienā 150 jaunus ieradumus, tas viss jādara pakāpeniski. Nostiprinājāt vienu ieradumu, atvēlot tam 2-3 mēnešus laika, varat pāriet pie nākamā.
Ļoti palīdz tas, ja „labajā” ieradumā iespējams ar kādu dalīties – piemēram, kopā ar kādu nodarboties ar sportu vai gatavot veselīgas maltītes. Šajā brīdī pieslēdzas konkurences aspekts – motivācija noturēties ilgāk par otru vai, piemēram, uzvarēt derībās. Tāpat noderīga ir sevis atalgošana: es izdarīšu ko noderīgu, bet pēc tam nopirkšu sev kādu nelielu dāvaniņu.
KAS IR GRIBASSPĒKS?
Es teiktu, ka gribasspēks ir indivīda psihes īpatnību komplekss, kas raksturo viņa spēju nomākt emocionālus impulsus, lai sasniegtu nosprausto mērķi. Problēma tāda, ka gribasspēku principā nav iespējams uztrenēt, jo to visai spēcīgi kontrolē gēni. Un tālāk jau nepatīkamās sarunas par ģenētisko loteriju un tamlīdzīgām lietām.
Es ieteiktu palasīt krievu molekulārās bioloģes un zinātniskās žurnālistes Irīnas Jakutenko darbus, kura ir pat sarakstījusi gribasspēka problēmām veltītu grāmatu („Воля и самоконтроль. Как гены и мозг мешают нам бороться с соблазнами”).
Viņa, piemēram, apgalvo, ka vājas paškontroles pamatā ir impulsivitāte, kad „ārējās vides izraisīti negaidīti impulsi ir spēcīgāki, nekā izpratne par mērķu nozīmīgumu”. Tāpat Jakutenko norāda, ka daži no mums ir jutīgāki pret pozitīviem „papildspēkiem”, savukārt citi – pret negatīviem. Vieniem iekšējā motivācija ir spēcīga, kamēr citiem – vāja. Un to varot ņemt vērā, atbrīvojoties no kaitīgiem ieradumiem.
Ir jāsaprot, ka gribasspēks ir ļoti ierobežots resurss. Ja, piemēram, cilvēks vēlas krasi mainīt savu dzīvesveidu, tāpēc vienlaicīgi mēģina ieturēt diētu, atmest smēķēšanu un sākt nodarboties ar sportu, tad, ņemot vērā tik lielu uzdevumu skaitu, vairs neatliks spēka nekādiem citiem ieradumiem un iemaņām.