Neirotiķis – tā nav slimība, tas ir dvēseles stāvoklis. Pasaule ar neirotiķi apietas daudz nesaudzīgāk, kā ar citiem. Bet tās ir tikai iedomas, pasaulei nav gar mums nekādas darīšanas. Samazinās slieksnis, kad neirotiski organizēta personība sāk izjust sāpes, skumjas, naidu un negatīvas nokrāsas emocijas. Bet tad, kad dzīvē notiek kas labs, neirotiķis vienlaicīgi gan priecājas, gan saspringst, jo domā, ka tā ir sagadīšanās, kura drīz pāries, tas gluži vienkārši nav iespējams. Būt par neirotiķi ir normāli (tas atbilst medicīniskajai normas izpratnei). Visi, kas netiek pieskaitīti neirotiķiem, ir cilvēki ar nopietniem psihes traucējumiem. Ir tikai nedaudz veselu cilvēku, bet psihiatri joko, ka viņi neesot līdz galam apskatīti.
PERSONĪBAS NEIROTIZĀCIJAS IEZĪMES:
- Cilvēks sevi novērtē kā „varenu” vai „nekam nederīgu”. Lai arī cik paradoksāli tas nebūtu, šāds vērtējums var būt vienlaicīgs. Ārēji cilvēks lien vai no ādas ārā, lai tēlotu savu neatkārtojamību, unikalitāti un skaistumu.
- Dubults „Es”. Savas personības jeb „Es” vēlmes, fantāzijas, sapņi tiek ignorēti, savukārt ārējai pasaulei tiek izrādīta fasāde, sociāli vēlamā maska – neīstas jūtas un vajadzības.
- Tieksmes, kuras iet ārpus normas robežām – pārmērīga ēšana, šopings, gadījuma sekss.
- Spriedumos, attieksmē, savstarpējās attiecībās jūtams infantilums (bērnišķīgums, nopietnības trūkums).
- Cilvēku bieži pārņem trauksmes, baiļu sajūta, fobijas, visu laiku it kā tiek trauksmaini kaut kas gaidīts, ir iespējamas panikas lēkmes un līdzīgi traucējumi.
- Aizvainojamība, ievainojamība, raudulīgums.
- Mērķu un prioritāšu nenoteiktība.
- Prioritāte ir nevis „gribu”, bet „tas ir mans pienākums”. Bieži cenšas sekot apkārtējo gaidām, nevis saviem personīgajiem mērķiem.
Neirotiskas iezīmes pieaudzis cilvēks ir guvis bērnībā – saskaroties ar nepārvaramām grūtībām (ar pārmērīgām pieaugušo prasībām, agresiju, vardarbību, pārmērīgu aprūpi utt.).
Bērns ir noteicis savus psiholoģiskās aizsardzības mehānismus – uzvedības stereotipus, fantāzijas par to, kādu uzvedību pieaugušie uzslavē, kā arī personīgos uzstādījumus – savu niecību vai varenību, noslēgtību vai atvērtību – kas veido pieaugušā personību.
Neirotiķis mētājas starp pretpoliem kā kuģis vētrā. Bet dzīve jau arī ir jūra, un, gribam mēs to vai nē, reizēm mūsu dzīves kuģis var nonākt arī vētrā vai visīstākajā viesulī.
KĀ NEIROTIĶIM DZĪVOT?
Kā pārstāt būt par neirotiķi un kā sevī pieaugt un kļūt iekšēji veselākam? Par to ir viens labs joks: Neirotiķis ārstējas gadu no gada, un viņam kļūst aizvien labāk un labāk. Dzīve vai nāve izārstēs. Jebkura atbilde par šo tēmu būs līdz nemaņai vulgāra. Padomi par to, kā dzīvot labāk, iestrēgst kaklā. Kad lasu citu cilvēku padomus, prasu: Bet kas tu tāds esi, lai dotu man padomus?
Es pamēģināšu kaut ko par šo tēmu pateikt, ļoti uzmanīgi izvēloties vārdus. Tas, ko teikšu, nav recepte, kā kļūt veselākam, tā ir pasaka par to. „Iztēlojieties, ka jūsos iekšēji dzīvo balss – sīka un smalka dvēseles balss. Šī pati balss zina, ko jūs gribat. Tā atšķirs savas vēlmes no svešām.
Šī balss var jūs atbalstīt spēku izsīkuma un dvēseliska noguruma brīdī. Tā atzīst jūsu tiesības dzīvot šajā pasaulē. Tā atzīst citu cilvēku tiesības dzīvot šajā pasaulē un būt no jums atšķirīgiem. Tā var būt kritiska un apelēt pie sirdsapziņas. Šī balss ir neatlaidīga, tā dzird dvēseles vēlmes un aicina jūs tām sekot. Vienīgais veids, kā sadzirdēt šo balsi, ir atzīt tās esamību.
To sadzirdēt. Un pēc tam pieņemt lēmumu – sekot tai vai nē.” Tāds, lūk, stāsts par to, kā dziedināt dvēseles sāpes, kuras atrodas ikvienā no mums. Mūsu bezapziņā taču laiks kā tāds neeksistē. „Atmiņas failus” var pārrakstīt, un nākotnē parādīsies iespēja jauniem uzvedības modeļiem. Un visi iemīļotie grābekļi un ķieģeļi, ar kuriem dzīve sit pa pieri, aizies pagātnē. Jums parādīsies iespēja būt spontāniem un nedzīvot pēc sveša scenārija.